Video : “Daina Riņķe “Mūsu māja”/Intars Busulis/Madara Kvēpa”

Izstādē tiks būs klausāms dziedātāja Intara Busuļa skaņdarbs par Zuzānu kolekcijā esošo gleznotājas Dainas Riņķes darbu “Manas mājas”, kas mākslas telpā atdzīvosies jaunās mākslinieces Madaras Kvēpas scenogrāfijā.

Daina Riņķe ir viena no tām latviešu māksliniecēm, kas, darbojoties 20. gadsimta otrajā pusē, ir atstājusi vienu no savdabīgākajiem un aizraujošākajiem apkārtējās vides un ikdienas dzīves tēlojumiem. Riņķes reālisma skaistums slēpjas tā vienkāršībā. Viņa svin nomaļu lauku ainavu, zemes darbu un pilsētas dzīves momentus, tvertus caur sociālistiskā režīma ietvaram neierastu skatupunktu.

1987. gadā ir tapusi Dainas Riņķes glezna ar nosaukumu “Mūsu māja”, kurā caur pītu grozu apjoma paverās skats uz liesmojošu pamali. Šajā, tāpat kā viņas pārējos darbos, triepiens kļūst par absolūtu pašvērtību, rietošās saules izkrāsotās debesis un vagās ieklīdušos lopiņus iedzīvinot ar apskaužamu lakonismu un atbrīvotu precizitāti.
Arī darba dienas beigas ir svētki, ko caur savu dzīvības pilno, instrumentālo improvizāciju vēstī Intars Busulis. Gleznas iespaidā tapušajā skaņdarbā, mūziķa vokāls, līdzīgi kā otas triepieni, modelē atmosfēru, kas ir pilna dzīvesprieka un cilvēciskas klātbūtnes.

Sadarbojoties ar mākslinieci Madaru Kvēpu, Intars izspēlē etīdi par kartupeļu talku – sutīgu vēlas vasaras dienu uz smilšaina lauka, kad saulē apdegusi mugura un melns aiz naga. Tāpat kā Riņķe izceļ vietas piederību, gleznā tverto motīvu nosaucot par savām mājām, tā arī skaņdarba autors dalās sevis piedzīvotajā – notikumā, kas nekavējoties ļāvis uzsākt dialogu ar konkrēto darbu, kad kopā ar sievu esot talkā ģimenes lauku mājās, sākušās dzemdības un pēcāk pasaulē nākusi viena no viņu atvasēm.

Tieši ražīgums un kopābūšana, ko manifestē lauku darbi, ir pamatā Madaras veidotajai izstādes scenogrāfijai, kas veidojās līdzīga relikvārijam jeb brīnumu kabinetam (cabinet of curiosities), kas ietverts Riņķes tonalitātē ieturētā horizonta dalījumā. Tajā, etnogrāfiskām kolekcijām līdzīgā veidā, kārtojas virkne darbarīku un citu priekšmetu, kas vēstī par kartupeļu talku un pašu kartupeli kā īpašu latviskās izpausmes fenomenu.
Dakšas, gumijnieki, kapļi, cimdi un grozi, kartupeļu baterijas barotās gaismas atblāzmā, gozējas gluži kā altāris – zemei, dzīvībai un pēctecībai.